1. ANO 2030. gada programma un IAM: ilgtspējības jēdzieni un prakses kopienās
2030. gada ilgtspējīgas attīstības programma, ko 2015. gadā pieņēma visas Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis, ir vispārējs aicinājums rīkoties, lai līdz 2030. gadam izskaustu nabadzību, aizsargātu planētu un nodrošinātu, ka visi cilvēki bauda mieru un labklājību. Programma balstās uz 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM), ko papildina 169 konkrēti uzdevumi.
Lai gan IAM ir globāla mēroga mērķi, to sasniegšana ir atkarīga no vietējām darbībām. Tūrisma nozare palīdz panākt progresu vairākās jomās, un tā ir skaidri minēta trīs IAM mērkos — 8., 12. un 14. mērķī.
IAM 8: Pienācīgs darbs un ekonomiskā izaugsme: Tūrisms ir nozīmīgs globālais ekonomikas virzītājspēks, kas rada darbavietas, ienākumus un uzņēmējdarbības iespējas.
IAM 12: Atbildīga patēriņa un ražošanas veicināšana: Tūrisms veicina apzinātāku pieeju resursu izmantošanai gan no pakalpojumu sniedzēju, gan no patērētāju puses.
IAM 14: Dzīve zem ūdens: Piekrastes un jūras tūrisms ir cieši saistīts ar okeānu un jūras ekosistēmu veselību. Jūras dzīvības aizsardzība nodrošina, ka piekrastes kopienas var turpināt paļauties uz šīm ekosistēmām pārtikas, tūrisma un kultūras identitātes nodrošināšanai.
Tagad padomājiet par savu pilsētu — noteikti ir piemērs, kā tūrisms palīdz izcelt nemateriālo kultūras mantojumu. Daži piemēri varētu būt: festivāli, folklora, rokdarbi un tradicionālā virtuve. Apmeklētāji piedalās autentiskās pieredzēs, bet vietējie iedzīvotāji gūst labumu no jaunu darbavietu radīšanas un iespējas nodot tradīcijas tālāk (atbalsta IAM 8, 11, 12).
Atkal padomājiet, vai ir kāds piemērs, kas ietver digitālo elementu. Piemēram: digitālās platformas, kurās dalīties ar saviem stāstiem, reklamēt tūrisma produktus un pārdot rokdarbus visā pasaulē. Tas palielina redzamību, paplašina tirgu un veicina digitālo iekļaušanu (IAM 9, 10, 17).
2. Ilgtspējīga attīstība un lauku kopienās. Saikne starp vietējām kultūras tradīcijām un ilgtspēju
Ilgtspējīga attīstība, kā tā ir definēta Brundtland ziņojumā (1987), ir “attīstība, kas apmierina pašreizējās vajadzības, neapdraudot nākotnes paaudžu spēju apmierināt savas vajadzības”.
Kā redzams šajā definīcijā, ilgtspējīgai attīstībai jābūt dziļi iesakņotai vietējā kontekstā. Kultūras tūrisms un tradicionālo amatniecības izstrādājumu vai reģionālo pārtikas produktu ražošana paver jaunas ekonomiskās iespējas, kas dažādo lauku iedzīvotāju ienākumu avotus. Šīs nozares bieži vien balstās uz mazā mēroga, mazietekmējošām darbībām.
Efektīvai lauku attīstībai ir nepieciešamas starpnozaru partnerības: starp valsts iestādēm, privātajiem uzņēmumiem, pilsonisko sabiedrību un pašiem iedzīvotājiem. Jāpiemin arī sadarbība starp paaudzēm, kas nodrošina tradicionālo zināšanu saglabāšanu, vienlaikus iekļaujot jaunāko paaudžu inovatīvās idejas un tehnoloģijas. Šī iekļaujošā pieeja veicina arī vietējo iedzīvotāju līdzdalību dažādās iniciatīvās. .
Kā zināms, lauku iedzīvotāji biežāk veido ciešas saites ar kaimiņiem, bet viņiem nav vietas, kur socilizēties, tāpēc ir ļoti svarīgi radīt telpas un mehānismus dialogam un tīklošanās veicināšanai. Tās var ietvert kooperatīvās platformas, vietējās attīstības grupas, reģionālās mantojuma alianses un digitālās kopienas. Komunikācijas veicināšana starp lauku ieinteresētajām personām palīdz pārvarēt sociālo izolāciju, veicina sadarbību un saskaņo centienus kopīgu mērķu sasniegšanai un inovācijai.
Inovācija nav saistīta tikai ar tehnoloģijām — tā ir arī radošu veidu meklēšana, kā tradicionālās prakses pielāgot pašreizējai realitātei. Inovācija bieži rodas kultūras mantojuma un digitālo rīku saskares punktā. Apvienojot kultūras zināšanas ar tehnoloģijām, kopienas var saglabāt un veicināt ilgtspējīgu dzīvesveidu, kas sakņojas tradicionālajā gudrībā. Tādas iniciatīvas kā digitālā stāstniecība, tiešsaistes tirgus, virtuālas kultūras ekskursijas un attālināta mantojuma izglītība, dod lauku kopienām iespēju dalīties savās zināšanās ar citiem.
3. Integrācija vietējā ekonomikā. Kā kultūras tūrisms var veicināt lauku attīstību.
Kultūras tūrisms piedāvā lauku apvidiem iespēju diversificēt savu ekonomiku. Tas neaizstāj esošos lauku iedzīvotāju iztikas avotus, bet gan tos papildina, integrējot kultūras izpausmes tūrisma pieredzē. Lauksaimnieki, amatnieki un tradīciju nesēji kļūst par daļu no plašākas vērtību ķēdes, kas kalpo kultūras jomas ziņkārīgo ceļotāju interesēm.
Naktsmītņu, piemēram, viesu namu, privātmāju vai eko mītņu, kā arī papildu pakalpojumu, piemēram, ēdināšanas, transporta, ekskursiju ar gidu un suvenīru ražošanas pielietošana var radīt vietējo tūrisma ekonomiku, kas veicina uzņēmējdarbību un rada darbavietas dažādiem prasmju līmeņiem.
Viena no kultūras tūrisma atšķirīgajām iezīmēm ir tā potenciāls stimulēt vietējo sadarbību. Strādājot kopā — vai nu kā tūrisma pakalpojumu sniedzēji, uzņēmēji, izpildītāji vai ražotāji — kopienas locekļi kopīgi rada ekonomisko un sociālo vērtību, veicinot taisnīgāku attīstību. Kopienas locekļi var atrast savām prasmēm un interesēm atbilstošas lomas, uzlabojot iekļaušanos un kohēziju.
Viena no steidzamāk risināmām problēmām lauku attīstībā ir jauniešu migrācija. Kultūras tūrisma ietvaros jaunie uzņēmēji var atrast iespējas digitālajā mārketingā, ekskursiju vadīšanā, pasākumu plānošanā vai lauku tūrisma jomā, vienlaikus arī strādājot ilgtspējīgās uzņēmējdarbības jomās, kas atzīst viņu vietējo mantojumu.
Kultūras tūristi bieži ir vietējo produktu, piemēram, amatnieku izstrādājumu, lauku labumu, reģionālo vīnu aktīvi patērētāji. Izceļot šos produktus tūrisma pieredzē, vietējie lauksaimnieki un ražotāji var iegūt piekļuvi jauniem tirgiem un paplašināt savu klientu bāzi. Tas var ietvert tiešo pārdošanu apmeklētājiem, dalību lauksaimnieku tirgos vai sadarbību ar restorāniem un naktsmītņu piedāvātājiem.