Sadarbības pārvaldība nozīmē, ka dažādi cilvēki un grupas kopīgi dala atbildību par lēmumu pieņemšanu un resursu kopīgu aprūpi. Atšķirībā no vecmodīgās “no augšas uz leju” pieejas, šī pieeja dod vietējām kopienām iespēju patiesi piederēt un aizsargāt savu mantojumu, palīdzot tam saglabāties ilgtermiņā. Ja padomājat par to, kā jūs mijiedarbojaties ar saviem kaimiņiem vai citiem kopienas locekļiem, sapratīsiet, ka attiecības, kas balstās uz horizontālām, vienlīdzīgām saiknēm un demokrātisku darbošanos, palīdz sasniegt kopīgus mērķus kopienas labā.
No otras puses, laika gaitā kultūras mantojuma jēdziens ir ievērojami paplašinājies, un tagad ir nepieciešama vairāku jomu ekspertu sadarbība,lai aizsargātu gan materiālas lietas (piemēram, ēkas vai artefaktus), gan nemateriālas lietas (piemēram, tradīcijas vai stāstus).
Liels solis uz priekšu bija UNESCO Pasaules mantojuma ilgtspējīgas attīstības politika no 2015. gada. Tā ieviesa ilgtspējību pasaules mantojuma vietu saglabāšanā un pārvaldībā, skaidri norādot, ka kultūras un dabas mantojuma aizsardzība ir jāatbalsta ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kā teikts Apvienoto Nāciju Organizācijas 2030. gada programmā.
Izmantojot šo globālo politiku kā vadlīnijas, neatkarīgi no tā, kāda veida mantojumu jūs pārvaldāt (materiāls vai nemateriāls, dabas vai kultūras, vietējais vai reģionālais), mēs norādīsim galvenās idejas, kas jāpatur prātā, lai nodrošinātu veiksmīgu mantojuma pārvaldību.
UNESCO politika ir strukturēta ap četriem galvenajiem aspektiem, kas var būt noderīgi, apsverot līdzdalības metodiku, ko vēlaties piemērot sava mantojuma pārvaldībā. Tie ir:
- Iekļaujoša sociālā attīstība: veicināt vietējo kopienu aktīvu iesaistīšanos vietu pārvaldībā, respektēt cilvēktiesības un pamatiedzīvotāju kultūras, kā arī paaudžu vienlīdzību.
- Ilgtspējīga ekonomiskā attīstība: veicināt ekonomiskās aktivitātes, kas ir saderīgas ar mantojuma saglabāšanu, tostarp atbildīgu tūrismu, vietējo amatniecību un ilgtspējīgu attīstību.
- Vides ilgtspējība: uzsvērt bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, atbildīgu dabas resursu izmantošanu un noturību pret klimata pārmaiņām.
- Miers un drošība: mantojuma atzīšana par starpkultūru dialoga, sociālās kohēzijas un konfliktu novēršanas instrumentu.
Šis UNESCO politikas mērķis ir virzīt dalībvalstis, vietu pārvaldītājus un ieinteresētās personas uz integrētu pieeju, kurā mantojuma saglabāšana un ilgtspējīga attīstība savstarpēji papildina viena otru. Veiksmīgi piemēri ietver partnerības starp pašvaldībām un vietējām apvienībām, kas nodrošina, ka kultūras vietas paliek aktīvas un nozīmīgas gan vietējiem iedzīvotājiem, gan apmeklētājiem. Ekomuzeji varētu būt praktisks paraugs labākajai praksei šajā jomā, jo tie iesaista vietējās kopienas mantojuma saglabāšanā un uzlabošanā, ieskļaujot ieinteresētās personas dažādos līmeņos.