Vai atceraties, kad internets parādījās mūsu dzīvē? Noteikti palicis atmiņā, ir tas, ka kopš mēs sākām lietot internetu, piekļuve informācijai un tās pārskatīšana ir kļuvusi ievērojami ātrāka un plašāka. Pārvarot dažādus šķēršļus, jo īpaši ģeogrāfiskos, tiek nodrošināta piekļuve daudzveidīgiem komunikācijas kanāliem visā pasaulē. Pāreja no interneta pirmā posma, kas pazīstams kā “Web 1.0”, uz otro posmu, “Web 2.0”, kas sākās ap 2004. gadu, ir raksturīga ar to, ka lietotāji no pasīviem informācijas patērētājiem kļuva par galvenajiem lielākās daļas tiešsaistē publicētā satura radītājiem (Cormode un Krishnamurthy, 2008).
Iedomājieties, kāda ietekme šīm pārmaiņām ir bijusi uz to, kā mēs šodien izmantojam internetu. No vienas puses, internetā ir pieaugusi viedokļu daudzveidība, un satura kopīgošana ir kļuvusi tik demokrātiska, ka šodien praktiski ikviens var publicēt kaut ko internetā. No otras puses, šīs pārmaiņas ir pavērušas durvis viltus ziņām un plaši izplatītai dezinformācijai, kā arī izraisījušas lietotāju koncentrēšanos tikai uz 116 tīmekļa vietnēm, kas pieder komerciāliem digitālo tehnoloģiju uzņēmumiem, un kas absorbē trešdaļu no visas interneta satiksmes (Javier, 2024).
Kā mums vajadzētu izturēties pret internetu šādā mainīgajā vidē un pieaugošajā neuzticībā informācijai? Un kā mums izturēties pret digitālā satura radīšanu un tā lokalizāciju?
Šīs apmācības 5. modulī mēs pievērsīsimies šim jautājumam, koncentrējoties uz tīmekļa vietnēm, kurās varam publicēt savus digitālos stāstus. Lai to izdarītu, mēs izpētīsim tīmekli, analizējot dažādus platformu modeļus, kas ļauj mums dalīties ar saturu un informāciju. Tas palīdzēs mums iztēloties savu platformas izveidi jeb dizainu, kurā mēs paši varam publicēt savus stāstus, tādējādi stiprinot mūsu teritorijas nemateriālo kultūras mantojumu. Turklāt mēs iemācīsimies, kā pārvaldīt saturu un uzturēt platformu vai lietotāja profilu.