Nemateriālā kultūras mantojuma (NKM) novērtēšana nozīmē vairāk nekā tikai tā reģistrēšanu — tā ir palīdzība kopienām turpināt, pielāgot un atjaunot savas tradīcijas. Kā norāda UNESCO (2003), NKM “pastāvīgi atjauno kopienas un grupas, reaģējot uz vidi, mijiedarbību ar dabu un savu vēsturi”. Lai patiesi atbalstītu NKM, tas jāiekļauj izglītībā, ilgtspējīgā tūrisma attīstībā, vietējā kultūras plānošanā un atbildīgā, viegli saprotamā digitālo rīku izmantošanā.
Šodien NKM saskaras ar vairākiem izaicinājumiem, piemēram, cilvēku aizbraukšanu no lauku apvidiem, globālām kultūras tendencēm, paaudžu starpā nodoto zināšanu zudumu un tradicionālo prakšu neredzamību — īpaši lauku un marginalizētos apvidos. Reaģējot uz to, daudzas kopienas rīkojas īstenojot tādas iniciatīvas kā:
- Organizē starppaaudžu darbnīcas, kurās vecāka gadagājuma cilvēki dalās savās zināšanās ar jauniešiem skolās, kultūras telpās vai vietējos pasākumos;
- Organizē kopienas festivālus, kuros apvienotas izrādes, gadatirgi , kur parādītas amatniecības prasmes un tradicionālie ēdieni;
- Izveido kultūras un ekotūrisma maršrutus, kas vērsti uz lauku praksi, mutvārdu tradīcijām un kultūrvēsturiskajām ainavām;
- Veido digitālo atmiņu banku kopā ar kopienu, lai apkopotu stāstus, dziesmas, prasmes un liecības;
- Veicina mācību aktivitāšu balstoties uz vietējo nemateriālo kultūras mantojumu, lai stiprinātu identitāti un piederības sajūtu.
Digitālās platformas var palīdzēt radīt telpas, kur kopienas dalās ar saviem stāstiem, izmantojot video, podkastus un citus formātus, pārvēršot stāstīšanu par veidu, kā svinēt kultūru, savienot paaudzes un veidot noturību. Freire (2005, 83. lpp.) atgādina, ka “dialogs ir neaizstājams, lai atklātu realitāti”. Attiecībā uz nemateriālo kultūras mantojumu tas nozīmē patiesi klausīties kopienās, veicināt to radošumu un atbalstīt valsts politiku, kas respektē to tempu, nozīmīgumu un dzīvesveidu.