Vai esat kādreiz domājuši par to, ar ko mēs runājam, kad dokumentējam kultūras praksi vai nemateriālā kultūras mantojuma elementu? Kas mums dod tiesības to darīt un kā mums rīkoties to darot?
Kultūras prakšu dokumentēšana nav tikai tehniska darbība. Tā ir saistīta ar attiecību veidošanu — tā prasa klausīties, būt atbildīgam un izrādīt cieņu kopienām, kas uztur šīs tradīcijas. Pirmais un vissvarīgākais solis ir brīvprātīgas, iepriekšējas un informētas piekrišanas saņemšana. Visiem iesaistītajiem ir pilnībā jāsaprot darba mērķis un tas, kā materiāls var tikt izmantots, īpaši digitālajos formātos.
Lai atbalstītu šo procesu, ieteicams veikt šādus pasākumus:
- Izmantojiet rakstiskas vai mutiskas piekrišanas veidlapas atsevišķām personām vai grupām;
- Izveidojiet kopienas vienošanos, kurās izskaidrots, kā ieraksti tiks izmantoti, uzglabāti un kur tie būs pieejami — vienmēr ņemot vērā vietējās vērtības, ētiku un kopienas lēmumu pieņemšanu;
- Iegūstiet atļauju izmantot cilvēku attēlus un balsis, īpaši video vai audio ierakstos;
- Respektējiet kolektīvās kultūras tiesības un kopīgās īpašumtiesības uz materiālu;
- Lūdziet ekspertu padomu gadījumos, kas saistīti ar juridiskiem vai ētiskiem jautājumiem.
Mūsdienu digitālajā pasaulē ir svarīgi arī aizsargāt kopienu digitālās tiesības, ļaujot tām kontrolēt, kā tiek dalītas un parādītas to zināšanas. Tādas vadlīnijas kā Eiropas Direktīva 2019/790 un Faro konvencija (2005) sniedz nozīmīgu atbalstu,un to mērķis ir nodrošināt taisnīgumu un kopienu pilnvarošanu.
Tādas tīmekļa vietnes kā europeana.eu ir labs piemērs, kā izmantot ētikass noteikumus kultūras satura dalīšanai. Ja to dara ar rūpību, nemateriālās kultūras mantojuma dokumentēšana kļūst par spēcīgu veidu, kā godāt kultūras, dodot kopienām iespēju dalīties ar saviem stāstiem un kļūt redzamiem.