Inovācija mūsu kopienās ir kas vairāk nekā jaunu tehnoloģiju vai tendenču ieviešana. Tā sākas ar patiesu klausīšanos, vietējo zināšanu novērtēšanu un kopīgu risinājumu izstrādi, kas saistīti ar reālās dzīves pieredzi. Iedvesmojoties no Paulo Freire (2014) un René Barbier (1997) idejām, inovācija nozīmē dialogu ar zemi un tās iedzīvotājiem, sākot ar ētisku un empātisku klausīšanos kā pirmo soli ceļā uz pārmaiņām.
Tādējādi inovāciju kultūra nav tikai kaut kā jauna izgudrošana. Tā ietver arī tradīciju atjaunošanu, ikdienas ieradumu pārdomāšanu un dažādu veidu zināšanu izmantošanu, lai risinātu kopīgas problēmas. Radošums tiek uzskatīts par kaut ko tādu, ko mēs kopīgi veidojam laika gaitā, kas veicina iztēli, eksperimentēšanu, kļūdu pieļaušanu un mācīšanos procesa gaitā.
Atsaucoties uz ideju par inovāciju kultūru muzejos (Eid Camp; Forstrom, 2021), redzam, ka, ja vide ir atvērta līdzdalībai, sadarbībai un daudzveidībai, tā mudina cilvēkus iesaistīties un kļūt elastīgākiem. Taču, lai inovācija patiešām realizētos, ir svarīgi, lai būtu spēcīgs institucionāls atbalsts, kas palīdz organizēt, uzturēt un vadīt šos centienus.
Tāpēc inovāciju nodaļas izveide var būt ļoti nozīmīga: komanda, kas koncentrējas uz šo darbu, ideālā gadījumā ar savu budžetu un atbilstošiem rīkiem, lai veicinātu aktīvu klausīšanos, pārvaldītu priekšlikumus un skaidri sekotu līdzi jauno ideju attīstībai.
Inovāciju kultūras veicināšana nozīmē uzticības veidošanu, kolektīvās radošās spējas atzīšanu un līdzdalības vadības izvēli kā veidu, kā panākt pozitīvas pārmaiņas — ar rūpību, atklātību un drosmi sākt no jauna, balstoties uz reālu pieredzi.