Sāksim ar galveno jautājumu: ko jūsu kopiena dara, zina vai svin, kas būtu uzskatāms par mantojumu? Bieži vien lietām, kas šķiet vienkāršas, piemēram, tradicionāla recepte, grupas dziesma vai vietējie svētki, ir dziļa kultūras nozīme.
Nemateriālais kultūras mantojums (NKM) ietver praksi, izpausmes veidus, zināšanas, prasmes, kā arī ar to saistītos instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūras telpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos arī indivīdi atzīst par daļu no sava kultūras mantojuma (UNESCO, 2003). Šo atzīšanu veic pati kopiena, un tā ir sakņota ikdienas dzīvē un kopīgā identitātes izjūtā (Florêncio et al., 2016, 16. lpp.).
Nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzība ir kas vairāk nekā tikai tā dokumentēšana. Tas nozīmē saglabāšanu, nodošanu no paaudzes paaudzē un ļaušanu tam attīstīties un mainīties — īpaši saskaroties ar tādiem izaicinājumiem kā migrācija, globalizācija vai tradicionālo zināšanu zudums (Florêncio et al., 2014). Šo kultūras prakšu atbalstīšana palīdz saglabāt daudzveidību, veicina dialogu starp kultūrām un stiprina kopienas saites. (Eiropas Padome, 2005)
Kā teicis Freire (2005, 80. lpp.), “Neviens nemāca otru, neviens arī nemācās pats – cilvēki māca viens otru, un to starpnieks ir pasaule”. Šī ideja attiecas arī uz nemateriālo kultūras mantojumu: tas ir kopīgs process, kurā cilvēki klausās, respektē un nodod tālāk kultūru.