Vai esat kādreiz pamanījuši, kā kultūra jūsu kopienā izpaužas dažādos veidos? Dažas tās daļas ir viegli pamanāmas, piemēram, festivāli un svētki. Citas ir vairāk slēptas — tās atrodamas ikdienas ieradumos, žestos, zināšanās un vārdos, kas nodoti no paaudzes paaudzē. Tur pamanāms nemateriālais kultūras mantojums (NKM).
NKM kategorijas nav stingras vai fiksētas. Tās drīzāk palīdz kopienām identificēt to, ko tās novērtē savā kultūras dzīvē. UNESCO konvencijā (2003) ir uzskaitītas piecas galvenās jomas:
Mutvārdu tradīcijas un izteiksmes
Stāsti, dziesmas, parunas un leģendas, kas tiek piekoptas ģimenēs vai kopienas pulcēšanās reizē. Tās ietver arī valodu.
Mākslinieciskā izpausme
Dejas, mūzika, teātris un citas izpausmes tradīcijas.
Sociālās prakses, rituāli un svētku pasākumi
Ražas svētki, kāzas un reliģiskie svētki.
Zināšanas un prakses, kas saistītas ar dabu un Visumu
Lauksaimniecības metodes, augu pazīšana vai laika prognozēšanas veidi
Tradicionālās amatniecības prasmes
Grozu, keramikas izstrādājumu, audumu, darbarīku un mūzikas instrumentu izgatavošana.
Šīs jomas bieži vien savstarpēji mijiedarbojas daudzveidīgi un sarežģīti. Vienā svētku pasākumā var būt apvienota mūzika, deja, stāstīšana un rituālu zināšanas. Tās kļūst vēl spēcīgākas, ja tiek stāstītas caur personīgiem stāstiem — piemēram, izšuvēja, kas mācījusies no savas vecmāmiņas, vai zvejnieka dēls, kas dzied senas dziesmas par jūru. Stāsti palīdz atklāt šo tradīciju dziļāko nozīmi un izraisīt emocijas.
Mērķis nav vienkārši iedalīt prakses kategorijās, bet godāt to, ko pati kopiena uzskata par nozīmīgu. Kā saka Freire (2005), “Mācīšanās sākas ar klausīšanos.” Nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzība nozīmē arī klausīties, respektēt un kopīgi radīt vienotu nozīmi.