Modulis. 1.

Nemateriālā kultūras mantojuma identificēšana un kataloģizēšana lauku reģionā

Daudzos gadījumos, kad sarunā tiek pieminēts vārds „mantojums”, pirmā lieta, kas nāk prātā, ir tās vēsturiskās ēkas, kas laika gaitā ir ieguvušas simbolisku nozīmi un kultūras vērtību cilvēcei, vietas, kuras mēs bieži apmeklējam un fotografējam. Mēs bieži domājam arī par mākslas darbiem, arheoloģiskajiem atradumiem, muzejiem. Bet dažkārt mēs aizmirstam par izpausmēm, svētkiem, tradīcijām vai prasmēm, kas arī veido daļu no sabiedrības kultūras mantojuma.

Šis modulis iepazīstina ar nemateriālo kultūras mantojumu (NKM), pamatojoties uz UNESCO konvenciju (2003), uzsverot tā nozīmi identitātes un kultūras nepārtrauktības nodrošināšanā lauku reģionos. Tajā tiek prezentētas NKM kategorijas, līdzdalības metodes identifikācijai un kataloģizēšanai, kā arī ētiskie principi tā saglabāšanai. Tiek apspriesti mūsdienu izaicinājumi un mantojuma aktualizēšanas stratēģijas, piemēram, mantojuma izglītība un kopienas tūrisms. Korvo Ekomuzeja gadījuma izpēte ilustrē saikni starp atmiņu, teritoriju un līdzdalību. Visbeidzot, tajā tiek ierosināti pašnovērtēšanas rīki, lai veicinātu kritiskas pārdomas.

att. 1. Mežģīņu izšūšanas tradīcija Peniče, Portugālē. Avots: HIGHRES arhīvs.

 

Nodaļas

Ievads

Šis modulis aicina pārdomāt nemateriālo kultūras mantojumu (NKM), kas ir sastopams kopienās. Tas uzsver, cik svarīgi ir klausīties, kartografēt un novērtēt dzīvas kultūras prakses lauku vidē. Mērķis ir attīstīt praktiskas un kritiskas prasmes, lai darbotos kā kultūras mediators un mobilizētājs, atzīstot vietējās zināšanas un stiprinot kopienas saites.
Pāriet uz nodaļu

Nemateriālais kultūras mantojums

Šajā nodaļā tiek izklāstīts UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma jēdziens, uzsverot kopīgi atzītās prakses un zināšanas. Tajā tiek uzsvērts, ka saglabāšana ir kas vairāk nekā tikai tehniskā dokumentācija, jo tā prasa pārmantošanu no paaudzes paaudzē un pielāgošanu mūsdienām. Tajā tiek novērtēta klausīšanās, dialoga un kolektīvās rīcības nozīme kultūras dažādībā.
Pāriet uz nodaļu

Nemateriālā kultūras mantojuma veidi

Šajā sadaļā tiek izskatītas piecas galvenās NKM kategorijas, kas izdalītas UNESCO: mutvārdu tradīcijas, mākslinieciskā izpausme, sociālās prakses, ar dabu saistītas zināšanas un tradicionālā amatniecība. Tajā tiek uzsvērts, ka šīs kategorijas bieži vien ir savstarpēji saistītas dzīves praksē un tās ir jāatzīst, ja to atzīst kopiena.
Pāriet uz nodaļu

Identifikācijas un kataloģizēšanas metodes

Šajā sadaļā ir aprakstītas līdzdalības metodes nemateriālā kultūras mantojuma kartēšanai un dokumentēšanai lauku reģionā, piemēram, intervijas, emociju fiksēšana un kopīga inventarizācija. Tajā tiek aizstāvēta ētiska, kontekstam atbilstoša pieeja, kurā prioritāte ir kopienas iesaistīšanās un vietējo zināšanu izcelšana.
Pāriet uz nodaļu

Ētika, kultūras tiesības un intelektuālais īpašums

Šajā sadaļā tiek aplūkoti nemateriālā kultūras mantojuma (NKM) dokumentēšanas pamatprincipi, uzsverot informētu piekrišanu, kopienas vienošanās un vietējās uzticēšanās veicināšanu. Tajā tiek uzsvērta kolektīvo kultūras tiesību, kopīgā intelektuālā īpašuma un digitālo tiesību aizsardzības nozīme digitālajā vidē, kā arī izpētīts, kā stāstīšana, ja to izmanto ētiski un atbildīgi, var stiprināt NKM uzklausīšanu, pārstāvību un saglabāšanu.
Pāriet uz nodaļu

Nemateriālā kultūras mantojuma novērtēšana un mūsdienu izaicinājumi

Šajā nodaļā tiek pārrunāts, kā saglabāt nemateriālo kultūras mantojumu, izmantojot izglītību, ilgtspējīgu tūrismu, kultūras politiku un digitālās tehnoloģijas. Tajā tiek izcelti tādi izaicinājumi kā lauku iedzīvotāju aizbraukšana un paaudžu pārmantošanas pārtraukšana, ierosinot kopienu stratēģijas, kas balstās vietējās kopienās.
Pāriet uz nodaļu

Praktiskie piemēri

Korvo ekomuzejs ir iniciatīva, kas veicina nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, iesaistot sabiedrību, visizolētākajā Azoru salā. Tas kartē vietējās zināšanas un organizē kopienas aktivitātes, novērtējot teritoriju un iedzīvotājus kā savas kultūras kuratorus saskaņā ar sociomuzoloģijas principiem.

Korvo ekomuzejs (Portugāle)

Atrodoties mazākajā un visizolētākajā Azoru salā, Korvo ekomuzejs ir iniciatīva, kas vērsta uz nemateriālā kultūras mantojuma apzināšanu, kas radusies no vēlmes saglabāt un nodot tālāk tradicionālo dzīvesveidu, ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazināšanos un globalizācijas spiedienu.

Ekomuzejs izstrādā līdzdalības metodes, kopīgi kartografējot zināšanas un prakses, piemēram, zveju, maizes cepšanu un mutvārdu tradīcijas, kas saistītas ar jūru un zemes apstrādi. Tas arī organizē kopienas izstādes, ekskursijas, dialogu vietējās aprindās un vides pasākumus, kas stiprina saikni starp nemateriālo kultūras mantojumu un salas kultūrainavu. Ekomuzeja izstrādātās aktivitātes izmanto stāstniecību kā kultūras starpniecības instrumentu — iedzīvotāji dalās savā pieredzē, zināšanās un atmiņās pirmās personas formā, stiprinot saikni starp pagātni, tagadni un nākotni.

Tas ir muzejs bez sienām, kur teritorija ir kā kolekcija un iedzīvotāji ir savas kultūras patiesie kuratori (Ecoheritage, 2024). Šī perspektīva atbilst sociomuzeoloģijas principiem, kas atzīst muzeju par sociālās transformācijas un kopienas dialoga instrumentu (Primo & Moutinho, 2020).

Pāriet uz gadījuma izpēti
Tīmekļa vietne

Pašnovērtēšanas rīki

Pašrefleksijas jautājumi

Q1

Kas raksturo nemateriālo kultūras mantojumu jūsu kopienā?

Q2

Kādas dzīvas kultūras tradīcijas pastāv jūsu kopienā?

Q3

Kas ir zināšanu glabātāji jūsu apvidū?

Q4

Kā jūs varētu sākt vietējā nemateriālā kultūras mantojuma kartēšanu, iesaistot sabiedrību?

Q5

Kā stāstu un naratīvu izmantošana var stiprināt nemateriālā kultūras mantojuma atpazīstamību un novērtējumu jūsu kopienā?

Q6

Kādi ētiskie apsvērumi jāņem vērā, dokumentējot tradīciju?

Q7

Ko jūsu kopiena jau dara vai ko tā varētu darīt, lai saglabātu savas kultūras prakses?

Q8

Kā dažādas paaudzes var iesaistīties nemateriālā kultūras mantojuma atzīšanā un novērtēšanā?

Q9

Kādi vietējie resursi (skolas, asociācijas, publiskās telpas) var atbalstīt līdzdalības procesus?

Q10

Kā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana var palīdzēt risināt vietējās problēmas (bezdarbs, migrācija, identitātes zudums)?

Pašnovērtēšanas tests

Atsauces

Council of Europe. (1992). European Convention on the Protection of the Archaeological Heritage (Revised). European Treaty Series, 143.

Council of Europe. (2005). Faro Convention on the Value of Cultural Heritage for Society.

EcoHeritage. (2024). EcoHeritage Project. EcoHeritage Project.

European Union. (2019). Directive (EU) 2019/790 of the European Parliament and of the Council of 17 April 2019 on copyright and related rights in the Digital Single Market and amending Directives 96/9/EC and 2001/29/EC.

Florêncio, S. R. R., Bezerra, J. I. M., Clerot, P., Cavalcante, I. M. P., Silva, J. de S., Long, L., Krohn, E. C. R., Silva, A. P., Medeiros, M. da G., & Dutra, M. V. de M. (2016). Educação Patrimonial: Inventários Participativos. IPHAN/MEC.

Florêncio, S. R. R., Clerot, P., Bezerra, J., & Ramassote, R. (2014). Educação Patrimonial: Histórico, conceitos e processos. Iphan.

Freire, P. (2005). Pedagogy of the oppressed: 30th Anniversary Edition (M. B. Ramos, Trad.; 30th anniversary edition). Bloomsbury Publishing.

Horta, M. de L. P., Grunberg, E., & Monteiro, A. Q. (1999). Guia Básico de Educação Patrimonial. IPHAN.

Primo, J., & Moutinho, M. (2020). Referências teóricas da Sociomuseologia. In J. Primo & M. Moutinho, Introdução à Sociomuseologia (p. 17–34). Lusófona.

Sou, G., Carvalho, J., Cidade, N., & Nico, M. E. (2022). A New Method to Bridge New Materialism and Emotional Mapping: Spatio-Emotional Experiences in Disaster-Affected Brazilian Favelas. The Qualitative Report, 27(11), 2432–2445.

UNESCO. (2003). Convention for the Safeguarding of the Intangible Cultural Heritage.

UNESCO. (2024). Capacity-building materials repository. UNESCO Intangible Cultural Heritage.

 

Papildu avoti

ich.unesco.org/en/home

ijih.org

ichngoforum.org

Skip to content